BMW Motorrad 90

BMW Motorrad 90 gadi. R 7 – Art Deco dārgums

 

Pēc vairāk nekā septiņiem desmitiem gadu aizmirstības kastē noliktavā nesen līdz seno dienu spozmei tika atjaunots kāds ārkārtīgi rets BMW – R 7. Lai gan motocikls, ko pirmoreiz uzbūvēja 1934. gadā, bija tikai prototips un nekad nenonāca sērijveida ražošanā, tas ir viens no visu laiku nozīmīgākajiem, inovatīvākajiem un vizuāli satriecošākajiem BMW ar diviem riteņiem.

motorrad_big_2.jpg

 

BMW iekšējā sistēmā modeli dēvēja par R 205, un dažās pēckara publikācijās – arī BMW iekšienē tapušajās – tas saukts par prototipu R 17 vai R 5. Lai vai kā, motociklu inženiera Alfrēda Bēninga darbs R 7 bija modelis, kas patiesi izcēlās.

Bēnings R 7 radīja, lai nodemonstrētu BMW spējas inženierijas un dizaina laukā. Galu galā viņš plānoja motociklu pārvērst par sērijveida modeli. Tā laika motociklu dizaina kontekstā tas bija radikāls solis: slēgta virsbūve, tilta tipa rāmis no presēta metāla un pirmo reizi teleskopiskā dakša.

Trīsdesmitie gadi bija spilgtā, ekspresīvā Art Deco laiks. R 7 cieši integrētais dizains ar ekstravagantajiem dubļusargiem, tīrām, plūstošām līnijām, bagātīgu hroma un tērauda izmantojumu perfekti tvēra laikmeta garu. Šim motociklam nebija līdzinieku pagātnē un daudzējādā ziņā nav bijis sekotāju līdz pat mūsdienām. Motocikli bija attīstījušies no pieticīga velosipēda, un tajā laikā tie joprojām atgādināja savu bezmotora priekšteci.

Ar R 7 Bēnings to vēlējās mainīt. Bija nozudusi seglu tipa bāka, pareizāk sakot, tā bija zem izvērstās virsbūves kā daudziem mūsdienu motocikliem, hromētā ietvarā laistījās eļļas spiediena rādītājs, bet labajā pusē bija H shēmas pārnesumu rokas pārslēgs. Pārnesumu slēgšana ar roku tolaik bija izplatīta, taču neviens to nespēja atrisināt tik eleganti un tik līdzīgi kā auto.

4.jpg

 

Motocikla braucējs sēdēja uz atsperota sēdekļa, ar ceļgaliem aptverot sānu pārsegus (tie aizsedza pieeju elektrosistēmai) un kājas turot uz drošiem alumīnija kāpšļiem – platformām. Arī spidometrs ar rotējošu disku, sekojot dažu prestižu tā laika automobiļu stilam, ievietots priekšējā luktura korpusā, bija atšķirīgs, taču vienlaikus funkcionāls. Ja R 7 sasniegtu sērijveida motocikla statusu, tas būtu orientēts uz dārgo braucamrīku segmentu – īsts džentlmeņa ekspresis.

Apakšējie pārsegi un jaunie cilindru galvu vāki bija ar gludām virsmām, ļaujot veidoties plūstošai formai, kas aizmugurē pārgāja dubļusargā un ko izcēla unikāli slāpētāji. Tas bija formas un funkcijas sinerģijas piemērs. Pat aizmugures lukturim bija īpaša forma, un, nospiežot bremzes, tas izgaismoja vārdu «Stop».

Motocikla īpašo tēlu un tā brīnišķīgo motoru izcēla arī tas, ka tam nebija cauruļu rāmja. Motoru tā pozīcijā turēja presēta metāla konstrukcija, un tas bija pilnīgā pretstatā toreizējai motociklu būves praksei, toties vienā solī ar modernajiem automobiļiem.

Arī R 7 paredzētais motors atšķīrās no citiem tās ēras BMW agregātiem. M 205/1 BMW vadīja jaunā, modernākā virzienā – 800 cm3 «bokseris» bija Leonharda Išingera darbs, un pirmo reizi BMW motociklu vēsturē motora bloks bija monolīta, tuneļa tipa konstrukcija, turklāt dzinējā tika uzstādīta kalta kloķvārpsta.

Cilindru un tā galvu tam laikam netipiski izgatavoja vienā blokā, ļaujot iztikt bez tolaik vājās vietas motoru konstrukcijā – galvas blīves. Sadales vārpsta bija novietota zem kloķvārpstas, tāpēc bīdstieņi atradās zem cilindriem, nodrošinot labāku pozīciju vārstiem un aizdedzes svecēm. Šie risinājumi kombinācijā ar hemisfērisku sadegšanas kameru ļāva radīt dzinēju, kas bija pārāks par citiem tā laika BMW motoriem. Vairāki no šiem risinājumiem sērijveida ražošanā nenonāca, līdz 1969. gadā parādījās sērija /5, projekts, kurā savu roku pielika arī Alfrēds Bēnings.

2.jpg

 

R 7 bija satriecošs motocikls, taču pārāk smags un dārgs, lai nonāktu uz konveijera, tālab BMW mainīja virzienu un pievērsās sportiskāku motociklu konstruēšanai. Taču daļu no R 7 idejām iemiesoja modeļi R 17 (arī ļoti dārgs modelis ar ļoti pieticīgiem pārdošanas rezultātiem) un R 5.

Tomēr R 7 nebija tikai eksperiments konstrukcijas un dizaina jomā, tas bija braucošs motocikls un ir pieminēts kādā vecā žurnāla rakstā par R 5. Žurnālists, kurš izmēģināja sportisko R 5, kalnu ceļos esot pamanījis R 7. Ja neskaita šo garāmskrienošo pieminēšanu, par R 7 rakstīts ļoti maz. Turklāt, un arī tas ir neparasti, R 7 netika parādīts nevienā no tā laika izstādēm. BMW priekšstati par labāko, laikam piemērotāko motociklu mainījās, un jāņem arī vērā, ka tuvojās karš. R 7, pazaudējis dažas detaļas, ko tam noņēma, lai izmantotu citos projektos, tika ievietots kastē un nodots glabāšanā.

R 7 turpmākais liktenis bija tīts noslēpumā, līdz 2005. gada jūnijā kasti ar motociklu atvēra. R 7 varēja raksturot kā par 70% pilnīgu motociklu, taču tas bija sliktā stāvoklī. Daudzas detaļas bija skārusi rūsa, turklāt smagu koroziju bija ierosinājis sairis akumulators. Bija skaidrs, ka tas būs ilgs un dārgs process, taču BMW Classic bija apņēmības pilni darbu pabeigt.

Projektu nodeva dažādiem speciālistiem BMW darbnīcās. Hanss Kekaizens bija atbildīgs par motocikla virsbūvi, savukārt seno Boxer motoru ekspertam Armīnam Frejam tika uzticēta unikālā motora atjaunošana. Motocikls tika izjaukts, lai novērtētu, kas vēl ir derīgs, bet kuras detaļas nāktos izgatavot no jauna. Izaicinājumiem pilnais uzdevums kļuva mazliet vieglāks, kad BMW arhīvos speciālisti atrada R 7 oriģinālos rasējumus.

Īpaši smagi korozija bija skārusi motoru, tāpēc sākās detaļu meklējumi. Dažas no tām izdevās atrast salīdzinoši viegli, jo tās varēja aizgūt no līdzīgiem modeļiem, savukārt citas unikālas detaļas tika izgatavotas no jauna Freja darbnīcā, piemēram, četrpakāpju pārnesumkārba un galvenais pārvads, tāpat arī elektriskā sistēma. Tas nebija vienkāršs uzdevums, un BMW bija jāveic ievērojami ieguldījumi.

5.jpg

 

Arī daudzas metāla daļas bija katastrofālā stāvoklī. Pludlīnijas formas dubļusargi bija pamatīgi bojāti, daudz pūļu vajadzēja ieguldīt rāmī, lai tas atkal spētu kārtīgi noturēt motoru. Hansam Kekaizenam vajadzēja demonstrēt patiesi visu, ko viņš spēj. Meistaru komanda strādāja ar milzu aizrautību, lai unikālajam motociklam atdotu to formu, kādā Alfrēds Bēnings 30. gadu vidū to izstūma pa Minhenes darbnīcas vārtiem.

Pēc tam, kad ceļu pie meistariem bija atradušas dažādas detaļas, dažas uzbūvētas no jauna, kārtu pa kārtai uzklāts jauns krāsojums (protams, ar BMW tipiskajām svītrām), 2007. gadā R 7 bija gatavs atkal zaigot seno dienu spozmē. Šādi tādi darbiņi gan vēl bija palikuši, un meistari ķērās pie pēdējiem, bet ļoti svarīgajiem kosmētiskajiem akcentiem. Motociklu vēlreiz pārbaudīja, noregulēja un sagatavoja ceļam. Pirmo reizi pēc vairāk nekā septiņdesmit gadiem R 7 atkal ierūcās un ar Hansu Kekaizenu pie stūres devās pirmajā šo laiku braucienā. Motocikls darbojās nevainojami un ļāva Hansam sajust, kas BMW Motorrad bija padomā pagājušā gadsimta 30. gadu izskaņā.

Art Deco periods mums ir atstājis krāšņu arhitektūras, industriālās attīstības, auto un moto būves mantojumu, un R 7 ir daļa no tā.

3.jpg

© 2016 SIA Inchcape Motors Latvia Privātuma politika Sīkdatņu politika BMW Motorrad Inchcape Motors Latvia MINI Inchcape International BMW website